Tīrot garšvielu skapi, tīrīju arī prātu

Vairākkārt esmu mēģinājusi rast atbildi uz jautājumu, ko man nozīmē minimālisms un kādus pamatprincipus tas sevī ietver. Neskaitāmas reizes esmu mēģinājusi domas noformulēt arī sakarīgā bloga ierakstā, bet ikreiz teksts izklausījās tik samocīts, ka neuzdrošinājos to publicēt. “Tātad vēl nav īstais laiks,” teicu sev un atliku šī ieraksta tapšanu.

Šodien esmu gatava runāt.

Jāsāk ar to, ka jau no 2014.gada, kad pārcēlos uz dzīvi Baltkrievijā, viļņveidīgi esmu centusies samazināt ikdienā nepieciešamo lietu daudzumu. Viļņveidīgi, jo sākotnēji man minimālisms izpaudās kā vecu, nekvalitatīvu mantu aizvietošana ar augstākas klases, brendu lietām. Šāda pieeja palīdzēja ievērojami samazināt drēbju, kosmētikas, apavu un aksesuāru daudzumu, kā arī jūtami paildzināja lietu dzīvi. Tā manā garderobē un kosmētikas maciņā ienāca minimālisms. Pagaidām gan tikai tur.

Nāca 2015. gads un es piedzīvoju emocionālo un profesionālo izdegšanu. Pirmo reizi. Sekoja virkne veselības problēmu, slimnīca, daudz jautājumu un nevienas atbildes. Pirmo reizi dzīvē sāku apzināties, ka mani resursi nav neizsmeļami un ka arī manā diennaktī ir tikai 24 stundas. Uz brīdi apturēju vāveres riteni un pamazāk sāku vākt kopā savu ķermeni – manā dzīvē ienāca veģetārisms, atgriezās fiziskās aktivitātes (garo distanču skriešana, ultra pārgājieni, spēka treniņi, modernās dejas un balets), un aizsākās superfood ēra.

Virtuves skapīšu saturs pārliecinoši pildījās ar jauniem svešzemju produktiem, par kuru eksistenci uzzināju no pašmāju un ārvalstu blogeriem. Godži ogas, čia sēklas, spirulīna, hlorella, proteīna pulveris un virkne citu super-produktu sāka dominēt manā virtuvē. Jā, tagad iepirkšanās kāre un mirkļa iegribu apmierināšana izeju rada veselīgu produktu iegādē. Bet sirdsapziņa taču mierīga – viss tik veselīgs, dabīgs un tik augstas kvalitātes, ka neviens dietologs vai sporta treneris neatradīs pie kā piesieties!

Atjēdzos tikai tad, kad paciņā ar godži ogām bija ieperinājušies tārpi, jo tā vairākus mēnešus atvērtā veidā bija nogulējusi virtuves skapīša dzīlēs. Kā ar bomi pa pieri dabūjusi, sapratu, ka ikdienā ar vīru nelietojam pat pusi no tiem pārtikas produktiem, kas tiek iegādāti.

Tīrot garšvielu skapi, tīrīju arī prātu. Es mēģināju saprast, kāpēc atkal un atkal pērku vairāk, nekā nepieciešams – varbūt šādi mēģinu aizpildīt tukšuma sajūtu sevī? Kādas emocijas tādā veidā mēģinu notušēt? Kāpēc manī ir šīs emocijas? Ko es atkal un atkal daru tādu, kas manī rada šīs sajūtas? Tika dots starts garam un sāpīgam ceļam uz sevis izprašanu un pieņemšanu.

Šo gadu laikā biju tik ļoti apaugusi ar sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem, līdzcilvēku gaidām un manis pašas iedomām par ideālo dzīvi, ka neviļus biju zaudējusi spēju izprast sevi un sajust savas patiesās vēlmes. Kā sīpola mizas slāni pa slānim lobīju no sevis gadu laikā uzkrāto kultūrslāni un mēģināju reinkarnēt sevi.

 

 

Labi, ka papīrs pacieš visu. Es sāku rakstīt dienasgrāmatu, kur izliku visas savas bailes un šaubas, vēlmes, mērķus un kvēlākos sapņus, vienlaicīgi mēģinot saprast, vai šīs domas ir manis pašas vai ārējās pasaules diktētas. Vai tās ir manas patiesās vēlmes, vai Instagram profilos noskatītas? Kāpēc man ir svarīga tieši šo mērķu realizācija?

Sākās mans noslēgtības, eksperimentu un atbrīvošanās no ārējām ietekmēm periods, kad atslēdzos no ārpasaules un vēroju sevi no malas. Tam sekoja mētāšanās starp divām valstīm, vairāku darba vietu un profesiju maiņa, n-tie kursi, semināri un lekcijas, vairāk nekā 230 izlasītas grāmatas (pamatā pašizaugsmes un biznesa literatūra) un vairāku mēnešu darbs ar individuālās izaugsmes kouču, lai beidzot sataustītu un sajustu, kas ir/nav mans.

Ļoti īsā laika posmā pielaikoju neskaitāmas lomas, ziedoju sevi darbam, hobijiem un brīvprātīgā darba projektiem, līdz es atkal… izdegu.

Šogad dzīve mani atkal apstādināja un atmeta sākuma punktā – atkal neizskaidrojami veselības sarežģījumi un vēl biedējošākas nākotnes prognozes. Aplis noslēdzās, un es izstājos no spēles. Noslēdzu iesāktos projektus, pametu darbu, iztīrīju fizisko un informatīvo telpu sev apkārt, atbrīvojos no svešām domām un ietekmēm un piedzīvoju savu atdzimšanu. Manī beidzot ir miers.

Tikai izejot sevis iepazīšanas, izprašanas un pieņemšanas ceļu, esmu sasniegusi neaprakstāmu iekšējā piepildījuma sajūtu. Tas nozīmē, ka man vairs nav jāaizpilda tukšuma sajūta sevī, pērkot kārtējās smukumlietas, kas noput skapju dziļākajos stūros, jo netiek izmantotas. Tas nozīmē, ka esmu iemācījusies ierobežot komunikāciju ar cilvēkiem, kuru klātbūtne vairāk apgrūtina, nekā sniedz prieku. Tas nozīmē, ka esmu gana pašpietiekama, lai izbaudītu laiku vienatnē un uzņemtos atbildību par savām izvēlēm, atsakoties no tā, kas manā dzīvē ir kļuvis lieks vai nevajadzīgs. Kā fiziskajā, tā garīgajā telpā.

Tāpēc man minimālisms vispirms ir brīvības, apzinātības un pateicības ceļš. Ceļš uz sevi. Man tas ir dzīvesveids, reliģija un pārliecība, ka mazāk ir vairāk.

Man minimālisms nav trūkums vai radikāla sevis ierobežošana, bet atbrīvošanās no svešām ietekmēm, savu patieso vērtību apzināšanās un dzīvošana saskaņā ar tām. Man tas ir stāsts par kvalitāti it visā – attiecībās, profesionālajā dzīvē, ikdienas darbos un katrā manis veiktajā izvēlē.

 

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *