Fjodors Dostojevskis “Spēlmanis”

Dīvainā kārtā tieši par labām un kvalitatīvām grāmatām ir visgrūtāk rakstīt atsauksmes, tā tas ir arī šoreiz – krievu klasiķa Fjodora Dostojevska romānu “Spēlmanis” (Игрок, 1866) izlasīju vienā elpas vilcienā, izbaudot katru vārdu, katru sižeta pavērsienu, katra tēla burvību, taču ietērpt vārdos sajūtas, kas pārņem pēc grāmatas izlasīšanas, ir grūti. Kvalitatīvs, niansēts, brīžiem trauksmains un nepacietīgs – tāds ir šis darbs!

 

Attēls no interneta resursiem

 

Romāns vēsta par skolotāju no Krievijas, kas ir ieradies pie kāda ģenerāļa Ruletenburgā, lai skolotu viņa bērnus. Skolotājs ir aizrāvies ar azartspēļu spēlēšanu, bet reālajā dzīvē viņš ir pavisam parasts cilvēks un laikabiedru acīs neizpelnās ne īpašu cieņu, ne īpašu uzmanību, jo “ne viņam varas, ne viņam naudas”.

Iespējams, tieši tāpēc viņu tik ļoti vilina spēles garša, jo ruletē viņš rod cerību – cerību, ka tā viņam nesīs laimestu un līdz ar to piepildījumu, iecerētās sievietes uzmanību, varu un cieņu. Spēles azarts ar katru reizi kļūst arvien spēcīgāks, jo uz ruletes gala likts pārāk daudz cerību.

Lūk, galvenā varoņa izjūtas pie ruletes galda:

Liekas, manās rokās kādās piecās minūtēs sanāca ap četrsimt frīdrihsdoru. Tobrīd man būtu vajadzējis aiziet, bet mani pārņēma tāda savāda sajūta, tāds kā izaicinājums liktenim, tāda kā vēlēšanās iesist tam knipi, parādīt mēli. Es uzliku vislielāko summu, kāda atļauta, — četrtūkstoš guldeņu — un zaudēju. Tad es iekaisis izņēmu visu, kas man bija palicis, uzliku uz to pašu ciparu, atkal zaudēju un aizgāju no galda kā apdullis. Es pat neaptvēru, kas ar mani notiek …

Pie ģenerāļa ir sapulcējies krietns pulks arī citu viesu, un visi viņi cer uz vienu – ātrāk saņemt ziņas no Maskavas par turīgās vecmāmiņas nāvi. Motīvs skaidrs – mantojuma gūšana. Liels ir viņu sašutums, kad vecmāmiņa visā savā krāšņumā ierodas Ruletenburgā, un nekas neliecina par ātru viņas nāvi.

Kamēr pārējie sašutumā lauž rokas, stingrā, bet nedaudz komiskā vecmāmiņa dodas izklaidēties uz spēļu zāli. Autors ar vecmāmiņas tēlu spilgti parāda, ka arī ietekmīgi un bagāti cilvēki var kļūt par savu kaislību upuriem un zaudēt visu, kas pie dūšas.

Kā jau romānam piedienas, neiztikt arī bez mīlestības, un romāna sižetā varam izdalīt divas attiecību līnijas – galvenais varonis ir ieskatījies ģenerāļa pameitā Polinā, bet pats ģenerālis ir līdz ausīm iemīlējies kādā francūzietē, kuru interesē tikai viņa nauda. Par mīlestības līkločiem un notikumu attīstību sīkāk varat izlasīt romānā.

Protams, lasot romānu, neviļus sāc vilkt paralēles ar paša autora dzīves stāstu, un es tiecos piekrist viedoklim, ka tikai izejot cauri rūgtajai dzīves skolai, ko sauc par azartspēļu atkarību, bija iespējams radīt tādu literatūras šedevru, kas aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās. Un runa nav tikai par azartspēļu atkarību, bet par cilvēka nesatricināmo vēlmi un aklo ticību, ka vienā mirklī var iegūt visu, ko viņš ir vēlējies – ruletes metafora te iegūst daudz plašāku nozīmi…

Dzīvē man ir bijusi tā veiksme (ja to vispār tā var nosaukt) pazīt cilvēku, kurš cieta no azartspēļu atkarības tikpat lielā mērā, kā romāna varonis. Un ziniet, tā apjausma, ka cilvēkam ģimenes, darba un draugu vietā ir tikai Spēle, ir mokoša pat tad, ja esat bijuši vien attāli paziņas. Iespējams, tieši tādēļ man bija tik interesanti lasīt gan pašu grāmatu, gan faktus iz Dostojevska dzīves.

Jāatzīmē, ka, neraugoties uz psiholoģiski smago tēmu, romānu lasīt bija tīrā bauda. Tas liek domāt un analizēt, smieties un just līdzi romāna varoņiem visās viņu veiksmēs un nebūšanās. Izcils darbs!

 

Grāmatas nosaukums: “Spēlmanis”
Autors: Fjodors Dostojevskis
Izdevējs: izdevniecība “Liesma”
Izdošanas gads: 1974
Tulkojusi Ā.Elksne.

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *