Stīvens Gross “Psihoanalītiķa piezīmes”

Stīvens Gross (Stephen Grosz) ir praktizējošs psihoanalītiķis ar vairāk nekā 25 gadu darba pieredzi, ko viņš ieguvis strādājot psihiatriskajās slimnīcās, psihoterapijas un juridiskās psiholoģijas klīnikās, bērnu un pusaudžu centros, kā arī savā privātpraksē.

Viņa pamatdarbs ir psihoanalīze pieaugušajiem – 50 minūšu saruna ar pacientu četras vai piecas reizes nedēļā daudzu gadu garumā. Gross lēš, ka kopā ar saviem pacientiem ir pavadījis kopā vairāk nekā 50 000 stundu.

Tieši Grosa darba pieredze ir viņa pirmās grāmatas “Psihoanalītiķa piezīmes. Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam” pamatā. Visi grāmatā iekļautie stāsti ir reāli piemēri no Grosa ikdienas prakses. Protams, konfidencialitātes nolūkos informācija, kas varētu identificēt pacientus, grāmatā ir mainīta vai nav iekļauta.

 

Attēls no: zvaigzne.lv

 

Patiesībā pacientu stāsti šķiet unificēti un uzrakstīti maksimāli vienkārši, lai iespējami lielāks lasītāju loks tajos spētu atpazīt sevi, savus tuvos un viņu uzvedības modeļus.

Grāmata kalpo kā dziļa, intīma saruna pašam ar sevi, kas lasītājam var palīdzēt no jauna skatu punkta paraudzīties uz kādu sasāpējušu jautājumu vai situāciju, kas gadiem ilgi maļas prātā, nerodot izeju un nedodot nakts mieru. No otras puses, autora valoda ir tik vienkārša un stāsti tik aizraujoši, ka grāmatu var lasīt teju kā daiļliteratūras darbu!

Grāmata ir lieliska iespēja ielūkoties tajā, kas tad īsti notiek aiz psihoanalītiķa kabineta durvīm, turklāt gan no pacienta, gan no psihoanalītiķa skatu punkta. Stāstā “Kā būt pacientam” spilgti parādīti tie jautājumi un satraukums, kas varētu pārņemt pacientu, dodoties uz vizīti pie psihologa vai psihoanalītiķa: “Ko man iesākt, ja kāds svešs ienāk uzgaidāmajā telpā? Vai man smaidīt? Ko man darīt, ja satieku viņas kolēģi – vai man psihoterapeitu sveicināt? Vai šajā ziņā pastāv kādi noteikumi?” un tālāk tekstā: “Vai man apgulties un likt savas mitrās, notašķītās kurpes uz viņas glītās, tīrās kušetes vai varbūt novilkt kurpes? Vai pacienti parasti novelk kurpes vai tomēr nenovelk?” Manuprāt, spilgti un precīzi!

 

 

Gross ne tikai apraksta piemērus no savas prakses, bet arī atklāti runā par savām izjūtām seansu laikā un analizē šo sajūtu cēloņus, ļaujot lasītājam iejusties viņa ādā. Un ir taču tik interesanti uzzināt, kā rīkojas psihoanalītiķis, dabūjot spļāvienu sejā (burtiskā nozīmē), vadot seansu nāvīgi garlaicīgam pacientam vai, piemēram, brīdī, kad pacients taranē visu psihoanalīzes kursu, iniciējot savu pašnāvību.

Minētā kontekstā jāpiekrīt Grosa paustajai domai, ka viņa kā psihoanalītiķa galvenais uzdevums ir panākt savstarpēju uzticēšanos ar pacientu un radīt pacientā sajūtu un pārliecību, ka viņš ir sadzirdēts un saprasts.

Un, manā skatījumā, grāmata lielā mērā ir tieši par prasmi runāt un klausīties, par prasmi saprast un tapt saprastam. Tā ir par prasmi ieklausīties otrā un saprast viņu ne tikai izteiktajos vārdos, bet arī klusumā, kas mēdz būt tik dažāds – klusums kā aizsargreakcija un bailes, klusums kā kautrīgums un noslēgtība, klusums kā agresija un trauksme vai klusums kā pārmaiņu vēstnesis.

Pārmaiņas ir vēl viens grāmatas atslēgas vārds – teju katrs stāsts parāda, kā, izprotot un savienojot pagātnes notikumus, vīziju par nākotni un faktisko situāciju šeit un tagad, mēs varam piedzīvot kvalitatīvas pārmaiņas sevī. Katrs grāmatā ietvertais stāsts ir atbilde uz jautājumu – kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam?

 

Citāti no grāmatas:

“Es gribu mainīties, ja vien tas nenozīmē pārmaiņas.”

 

“Manuprāt, vajag laiku – man vajadzēja laiku –, lai saprastu, ka cilvēki ir dažādi un ka mēs ļoti atšķiramies cits no cita.”

 

“Būt mīlētam ir problēma, jo mīlestība prasa savu tiesu – kad tevi mīl, tad kāds grib iegūt vairāk tevis.”

 

“Psihoanalītiķiem patīk norādīt, ka pagātne dzīvo tagadnē. Taču arī nākotne ir dzīva tagadnē. Nākotne nav kaut kāda vieta, kurp mēs ejam; tā ir ideja mūsu prātā tagad. Nākotne ir kaut kas tāds, ko mēs radām un kas savukārt rada mūs. Nākotne ir fantāzija, kas veido mūsu tagadni.”

 

Grāmata saņemta no izdevniecības.

Grāmatas nosaukums: Psihoanalītiķa piezīmes. Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam (The Examined Life)
Autors: Stīvens Gross (Stephen Grosz)
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Izdošanas gads: 2016
Lappušu skaits: 190 lpp.
ISBN: 978-9934-0-5882-0 (e-grāmata)
No angļu valodas tulkojusi Andžela Šuvajeva.

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *