Vladimirs Kaijaks „Koka kāja, Kapu māja.”

„Koka kāja, Kapu māja. Stāsts par to, kā es septiņreiz no nāves izglābos” ir latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka (1930-2013) autobiogrāfisks darbs, kurā viņš pamatā stāsta par bērnības un agras jaunības gadiem, ko iezīmē ganu gaitas, darbs pie saimniekiem, skolas gaitu uzsākšana un Otrā pasaules kara sākums ar visām no tā izrietošajām sekām.

Grāmatai ir zīmīgs nosaukums – kapu māja ir kapu uzrauga māja, kur autors pavadījis dažus savas bērnības gadus, un šī vieta autora bērnības atmiņu tēlojumā ieņem svarīgu lomu. Tieši tur V.Kaijaks arī atradis kājas protēzi no koka, kas grāmatā ienes mistikas un noslēpumu devu.

Arī par nāves tuvumu (stāsts par to, kā es septiņreiz no nāves izglābos) autoram ir daudz ko teikt – tā vienmēr ir bijusi kaut kur blakus, un ne reizi vien autors ir stājies aci pret aci ar to:

Dzīvības un Nāves punkts manā horoskopā stāv cieši līdzās. Kad to uzzināju, sāku saprast, kāpēc ar šo mistēriju – noslēpumaino brīdi, kad nāve un dzīvība mainās vietām – man tik bieži gadījies sastapties. Baisā un vilinošā pārvērtība piesaistīja manu prātu un iztēli jau no mazām dienām, lika minēt mīklu, ko līdz šim neviens vēl nav atminējis /no grāmatas priekšvārda/.

Grāmata man patika, jo ierasto saulaino bērnības atmiņu vietā šajā grāmatā varēja lasīt par pavisam reāla zēna pavisam reāliem piedzīvojumiem pirmskara un kara gados. Netrūkst skaudru un baisu piedzīvojumu, kas ietērpti tiešā, bet skaistā valodā. Bet vēstīt par tā laika notikumiem citādāk, droši vien, būtu aplami.

Iztikas līdzekļu trūkums, puikas aizņemtība lauku darbos un tuvojošās kara briesmas nebūt nav iemesls tam, lai puika neizbaudītu savu bērnību – V.Kaijaks zēna gados, ziņkārības vadīts, pastrādājis ne vienu vien blēņu darbu. Taču tajā pašā laikā puika ir gana nopietns, atbildīgs, strādīgs, prot domāt ar savu galvu un pamatot savas domas.

To, ka autors akli neseko visam, ko redz un dzird, manuprāt, spilgti pierāda kāds fragments no viņa pusaudžu gadiem – būdams komjaunietis, viņš ir spiests veikt apgaitas ap ciema nozīmīgākajiem objektiem naktī, taču laikā, kad apkārtnē saasinās situācija, un sāk klīst baumas par nogalinātajiem Padomju darbiniekiem, viņš pieņem lēmumu izstāties no komjaunatnes, jo jūt, ka viņu var apdraudēt briesmas:

Pavasara pusē paziņoju savam komjaunatnes sekretāram Ludim Raibacim, lai savāc manu šauteni, jo vairs uz dežūrām pagasta centrā neiešu, man jāmācās un jāpabeidz septītā klase un tūlīt pēc skolas beigšanas braukšu uz Rīgu.

Viennozīmīgi, kara sākums ir grūts un neparedzams laiks, jo ir grūti kādam ticēt, pieejamā informācija nav pārbaudāma un nodot tevi var tas, ar kuru kādreiz esi bijis vienā ierakuma pusē. Prast saglabāt vēsu prātu, kad apkārt tik daudz mirušo, tik daudz izlietu asiņu un tik daudz neatbildētu jautājumu – lūk, kara laika problēmas arī pusaudžu dzīvē.

Par cik man patīk latviešu lauku dzīves apraksti, man patika arī šī grāmata – jauks ir autora rakstīšanas stils un skatījums uz lietām un notikumiem. Lasot grāmatu, nav grūti aprakstīto ainu uzburt acu priekšā, jo autora valoda ir spilgta un profesionāli noslīpēta.

Man radās doma, ka šis būtu gana jauks materiāls kādai filmai par rakstnieka dzīvi. Simpatizēja un reizē biedēja arī V.Kaijaka puiciskais raksturs un izdarības, kas nereti balansēja starp dzīvību un nāvi – puikas gados viņš bija gan slīcis, gan sarijies esenci, gan par mata tiesu paglābies no krītoša koka, gan… Šādu „gan” viņa dzīvē ir bijis gana daudz!

Jāatzīst, ka nemitīgā spēle starp dzīvību un nāvi grāmatai piešķir īpašu noskaņu un padara to daudz vilinošāku lasītājam. Nāves elpa ir atstājusi ietekmi arī uz autora radošo darbību:

Atrodoties tik tuvu nāvei agrīnā jaunībā, kad cilvēks visjūtīgāks, dzīves lielākie pretmeti manī radīja tieksmi pēc galējībām, interesi par noslēpumaino, neizskaidrojamo. It kā jau toreiz nojautu, ka remdenībā rakstniekam nav, ko darīt. Tāpēc manos darbos ir naids, mīlestība, nodevība, atriebība un citi mūžīgie pretstati. Arī nāve.

Zīmīgs ir arī grāmatas pēdējās nodaļas nosaukums “Atskārsme”. Tajā mēs varam lasīt, ka “Apjausma par patiesajām vērtībām gandrīz vienmēr atnāk par vēlu, kad labot vairs nevar neko. Kad nav, kam jautāt, neviens vairs neatbild. Tā paliek daudz baltu lapu.”

 

Grāmatas nosaukums: „Koka kāja, Kapu māja. Stāsts par to, kā es septiņreiz no nāves izglābos.”
Autors: Vladimirs Kaijaks
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Izdošanas gads: 2011
Lappušu skaits: 248 lpp.

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *