Hermanis Hese “Sidharta”

Attēls no interneta

Attēls no interneta

 

“Sidharta” jau krietnu laiku bija pieejams manā e-lasītājā, taču vienmēr atliku tā lasīšanu, jo sižets man it kā bija zināms, turklāt vienmēr atradās cita lasāmviela, kura uz doto brīdi šķita saistošāka un interesantāka. Tāpēc šo ierakstu varētu sākt ar publisku sevis nokaunināšanu, jo, nu, tiešām nesaprotu, ko visus šos gadus esmu lasījusi, ka H.Heses darbi tik nekaunīgi pamesti novārtā – tos vajadzēja izlasīt jau sen!

Te jāsaka paldies vīram, kurš, ieraudzījis “Sidharta” manā kindle lasītājā, iesaucās: “Tā tak riktīgi laba grāmata!” Nekas cits neatlika, kā ķerties klāt un lasīt!

Grāmatu izlasīju burtiski vienā elpas vilcienā un pēc izlasīšanas vēl dažas minūtes mēmi blenzu grāmatā – tik ļoti tā apbūra un ievilka savā pasaulē. Laba lasāmviela, ko īpaši ieteiktu izlasīt tieši jaunībā, lai vēlāk atgrieztos un domās vēlreiz izietu sevis, patiesības un dzīves pilnības meklēšanas ceļu kopā ar Sidhartu.

Sidharta, brāhmana dēls, ir patiesību, veselumu un kopību meklējošs jaunietis, kurš apkārtējā vidē un viedo padomos nespēj rast atbildes uz saviem jautājumiem:

Sidharta bija sācis audzēt sevī neapmierinātību. Viņš bija sācis just, ka tēva mīlestība un mātes mīlestība, un arī viņa drauga Govindas mīlestība neaplaimos, neremdinās, nesātinās un nepiepildīs viņu uz visiem laikiem. Viņš bija sācis nojaust, ka godājamais tēvs un pārējie skolotāji, viedie brāhmani, viņam jau ir izpauduši svarīgāko un labāko no savas gudrības, jau ielējuši savu krājumu viņa gaidošajā traukā, un šis trauks netika pilns, viņa gars nebija apmierināts, dvēsele nebija rāma, sirds nebija gandarīta.

Sidharta nolemj pamest dzimtās mājas, lai dotos patiesības meklēšanas ceļā. Viņam seko arī draugs Govinda. Jaunieši nonāk pie sāmaniem – askētiskiem mūkiem, kam raksturīgs pašnoliegšanās ceļš, t.i, atteikšanās no savas patības un citu veidolu pieņemšana:

Sidharta uzņēma gārni savā dvēselē, laidās pār mežiem un kalniem, bija gārnis, ēda zivis, cieta gārņa izsalkumu, runāja gārņa klaigās, mira gārņa nāvē. Smilšainajā krastā gulēja beigts šakālis, un Sidhartas dvēsele ieslīdēja līķī, tā bija beigts šakālis, gulēja krastmalā, uzpūtās, smirdēja, trūdēja, tika hiēnu saplosīta, tika liju nodīrāta, tapa par ģindeni, tapa par pīšļiem, aizvējoja ārēs.

Neraugoties uz to, ka Sidharta veiksmīgi iejutās citos veidolos, izdzīvoja tos uz savas ādas, viņš atkal un atkal atgriezās pie savas patības, lai kā censtos no tās aizbēgt. Tas arī kalpoja par galveno iemeslu, kāpēc Sidharta izvēlējās turpināt savu meklējumu ceļu, jo arī pie sāmaniem viņš nebija radis apskaidrību un atbildes uz saviem jautājumiem.

Tālāk abu jauniešu ceļš veda pie Gotamas Budas, viedā no Šākju dzimtas, kurš sasniedzis augstāko apskaidrību. Taču arī pie Budas Sidharta nekavējas ilgu laiku un dodas tālāk ceļā, turpretī viņa draugs Govinda paliek un kļūst par Budas sekotāju:

“Buda ir mani aplaupījis,” Sidharta domāja, “viņš ir mani aplaupījis, bet vēl vairāk apdāvinājis. Viņš man nolaupīja draugu, to, kurš ticēja man un tagad tic viņam, kurš bija mana ēna un tagad ir Gotamas ēna. Bet viņš man uzdāvināja Sidhartu, mani pašu.”

Domātājs [Sidharta] pagausināja soli un jautāja sev: “Bet kas gan ir tas, ko tu gribēji iemācīties no skolotājiem un mācībām un ko viņi, kas tev daudz mācījuši, tomēr nespēja tev iemācīt?” Un viņš saprata: “Tā bija patība, kuras jēgu un būtību es gribēju apgūt. Tā bija patība, no kuras es gribēju atbrīvoties, kuru gribēju pārvarēt. Taču es nespēju to pārvarēt, spēju to tikai maldināt, bēgt no tās, slēpties no tās. Patiesi, neviena lieta pasaulē nav nodarbinājusi manas domas tik daudz kā šī mana patība, šī mīkla, ka es dzīvoju, ka esmu viens, nošķirts un savrup no visiem pārējiem, ka es esmu Sidharta! Un ne par vienu lietu pasaulē es nezinu mazāk kā par sevi, par Sidhartu!”

Te arī Sidharta saprot iemeslu, kāpēc viņs neko nezina par sevi, kāpēc viņš šķiet svešs pats sev:

[..] man bija bail no sevis, es bēgu no sevis! Es meklēju Atmanu, es meklēju Brāhmanu, es gribēju sadalīt un nolobīt savu patību, lai tās nepazīstamajā dzīlē atrastu visu čaumalu kodolu, Atmanu, Dzīvību, Dievišķo, Visubeidzamo. Bet, to darot, es pazaudēju pats sevi.

Lielu lomu Sidhartas dzīvē spēlē ikviens sastaptais cilvēks – gan pārcēlājs Vāsudevs pie upes, gan tirgotājs, gan kurtizāne Kāmala, kas Sidhartam ierāda mīlas mākslas pamatus (viņa vēlāk arī dzemdē dēlu Sidhartam). Dzīvojot pilsētā, viņš iepazīst tādas dzīves baudas kā nauda, skaists un dārgs apģērbs, sekss u.c., kas līdz šīm viņam šķitušas liekas un nevajadzīgas. Arī tā ir daļa no ceļa!

Interesants un pamācošs ir Sidhartas ceļš – no viņa pieredzes var mācīties un iedvesmoties!

Atziņas, kurās Sidharta dalās ar savu draugu Govindu:

[..] gudrība nav izstāstāma. Gudrība, kuru mēģina izstāstīt viedais, allaž izklausās pēc muļķības.

 

Zināšanas var izstāstīt, bet gudrību ne. To var atrast, to var izdzīvot, var ļaut, lai tā tevi nes, ar to var darīt brīnumus, bet pateikt un iemācīt to nevar.

 

Pasaule, draugs Govinda, nav nedz nepilnīga, nedz arī mēro gausu ceļu uz pilnību: nē, tā ir pilnīga katru acumirkli, katrs grēks jau nes sevī žēlastību, visos mazajos bērnos jau ir sirmgalvis, visos zīdaiņos — nāve, visos mirējos — mūžīgā dzīve.

 

Vārdi nenāk par labu slepenajai jēgai, viss allaž kļūst mazliet citāds, tiklīdz ir izrunāts, kļūst mazliet viltots, mazliet muļķīgs.

 

Starp citu, vārdu “Sidharta” var tulkot kā “tas, kurš ir atradis īsto jēgu; tas, kurš ir sasniedzis mērķi”.

 

Grāmatas nosaukums: “Sidharta”
Autors: Hermanis Hese
No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *