Hermanis Hese „Demians”

Categories GRĀMATAS

H.Heses daiļradi sāku iepazīt salīdzinoši nesen ar grāmatas “Sidharta” izlasīšanu (atsauksme te).

 “Demians” ir spēcīga grāmata, tiesa, “Sidharta”, ja vispār drīkst salīdzināt, manā skatījumā, ir nedaudz spēcīgāka, pieaugušāka, bet izlasīt ir vērts abas! Savā ziņā “Demianu” var uztvert kā ievadu “Sidhartai”, kas uzrakstīta trīs gadus vēlāk. Abas grāmatas atsedz sarežģīto pilnveidošanās un sevis izzināšanas, apjaušanas ceļu. Tieši tāpēc H.Hese ir viens no tiem autoriem, kuru, manuprāt, ir jālasa agrā jaunībā.

 

Attēls no interneta
Attēls no interneta

 

Emīls Sinklērs, galvenais varonis, dzīvo šķietami laimīgu un skaistu dzīvi – viņam ir jauka ģimene, mīloši vecāki, burvīgas māsas, viņš mācās prestižā skolā, taču viņa iekšējā pasaule nebūt nav tik sakārtota un harmoniska, kā varētu šķist.

Viņš saprot, ka pasaule nav tikai melna vai balta, ka jābūt mijiedarbībai starp labo un ļauno, taču ikdienas praksē viss notiek citādāk – šīs abas pasaules tiek stingri nodalītas. Taču Sinklēra dzīvē netrūkst saskares ar to otru – tumšo – pasauli. To skaidri iezīmē tikšanās ar Franča Kromera tēlu – pirmās sīkās zādzības, meli vecākiem:

[..] es biju dziļi un vainīgi nogrimis svešajā straumē, sapinies dēkā un grēkā, ienaidnieka apdraudēts, un mani gaidīja briesmas, bailes un kauns.

Šī plaisa attiecībās un uzticībā ar vecākiem, ir pirmais solis ceļā uz sevi, ko iziet Sinklērs. Principā sajūtas, ja izslēdz darbam piemītošo misticisma devu, noteikti ir tuvas ikvienam pusaudzim vai jaunietim, kurš nostājas uz sevis apzināšanās ceļa, kad šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, kad pārņem sajūta, ka nav neviena paša, kam uzticēties. Sinklēram šajā gadījumā palīdz tikšanās ar Demianu, jauno skolas biedru, kurš pārējo vidū izceļas ar savu nosvērtību un mistisku viedumu:

[..] es bieži skatījos uz Demianu, kura seja mani savādi valdzināja, un es redzēju šo gudro, gaišo, neparasti stingro seju, uzmanīgu un apgarotu, noliekušos pār darbu; viņš it nemaz neizskatījās kā skolnieks, kurš veic uzdevumu, viņš izskatījās kā pētnieks, kurš risina pats savas problēmas. Patīkams viņš man patiesībā nelikās, gluži otrādi, man kaut kas bija pret viņu; manuprāt, viņš bija par daudz pārāks un vēss, manuprāt, viņš bija pārlieku izaicinoši drošs savā būtībā, un viņa acīs bija tāda izteiksme kā pieaugušiem cilvēkiem — izteiksme, kura nekad nepatīk bērniem, — mazliet sērīga, caurausta ar zobgalības zibšņiem.

Te uzreiz varu atzīmēt, ka Demiana tēls man šķiet ārkārtīgi simpātisks – tik dziļš, vieds un gudrības caurausts personāžs. Īstenībā, tieši smalki un dziļi izstrādāto personāžu dēļ H.Heses daiļrade man šķiet tik tuva un vērtīga!

Demians ir Sinklēra lielākais atbalsts, lai arī par to netiek runāts skaļi:

Es [Sinklērs] vairs nebiju viens! Un tikai tagad es aptvēru, cik drausmīgi viens ar savu noslēpumu esmu bijis bezgalīgām nedēļām ilgi. Un tūdaļ man prātā iešāvās tas, ko biju pārdomājis vairākas reizes: ka grēksūdze vecākiem sniegtu man atvieglojumu un tomēr neatpestītu mani pilnīgi. Nu es gandrīz biju izsūdzējis grēkus — kādam citam, svešiniekam, un pestīšanas nojausma traucās man pretim kā spēcīga smarža!

Dziļu pārdomu pilnas ir tikšanās arī ar citiem tēliem, tomēr lielu lomu Sinklēra dzīvē nospēlē Beatričes tēls, kuras ietekmē viņš cenšas kļūt labāks, gaišāks, pareizāks:

Šis Beatričes kults pilnīgi un galīgi pārvērta manu dzīvi. Vēl vakar pāragri nobriedis ciniķis, šodien es biju tempļa kalpotājs ar mērķi tapt par svēto. Es ne vien atteicos no netikumīgās dzīves, pie kuras biju pieradis, bet arī centos mainīt visu, mēģināju ieviest visā tīrību, cildenumu un cieņu, domāju par to gan ēšanā un dzeršanā, gan valodā un apģērbā. [..] No malas tas droši vien izskatījās jocīgi — bet manos sirds dziļumos valdīja viens vienīgs dievkalpojums.

Sinklērs uzzīmē Beatričes portretu:

Un pamazām manī radās sajūta, ka tā nav ne Beatriče, ne Demians, bet gan — tas esmu es pats. Ģīmetne nebija man līdzīga — es jutu, ka tādai tai arī nav jābūt, — bet tajā bija tas, kas veidoja manu dzīvi, tā bija mana iekšējā būtība, mans liktenis vai mans dēmons. Tā izskatītos mans draugs, ja es jelkad atrastu tādu atkal. Tā izskatītos mana mīļotā, ja man jelkad tāda rastos. Tāda būtu mana dzīve un mana nāve, šī bija mana likteņa skaņa un takts.

Šī grāmata noteikti ir viena no tām, pie kurām gribas atgriezties un tā noteikti tiks ierindota manā grāmatu plauktā, jo dažas mīklas vēl jāatrisina. Bet viens ir skaidrs – ceļš uz sevi sākas mūsos pašos, nevis kaut kur ārpusē! Caur mūsu pašu pieredzi, caur mūsu pašu bailēm, sāpēm, vilšanos.

Citāti:

“Putns laužas ārā no olas. Ola ir pasaule. Tam, kurš grib piedzimt, ir jāsagrauj kāda pasaule. Putns lido pie Dieva. Dieva vārds ir Abrakss.” (Abrakss apvieno sevī labo un ļauno, dievišķo un velnišķo, pasaules divējādo dabu)

Pistoriuss, ērģelnieks: Ir liela starpība, vai jūs tikai nesat sevī pasauli vai to arī apzināties! [..] Visus šos divkājainos, kas tur klimst pa ielu, jūs taču neuzskatīsiet par cilvēkiem tikai tāpēc vien, ka viņi pārvietojas uz divām kājām un savus pēcnācējus iznēsā deviņus mēnešus? Jūs taču redzat, cik daudzi no viņiem ir zivis vai aitas, tārpi vai dēles, cik daudzi ir skudras, cik daudzi ir bites! Jā, katrā no viņiem gan mājo iespējas tapt par cilvēku, bet šīs iespējas piederēs viņam tikai tad, kad viņš tās apjautīs, kad pa daļai iemācīsies tās apzināties.

 

Grāmatas nosaukums: “Demians”
Autors: Hermanis Hese
Izdevējs: Atēna
Izdošanas gads: 2000
Lappušu skaits: 165 lpp.
No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *