Ēriks Fromms “Mīlestības māksla”

Categories GRĀMATAS

“Mīlestības māksla” ir viena no manām mīļākajām Ē.Fromma grāmatām, kuru laiku pa laikam mēdzu pārlasīt, katru reizi atrodot tajā ko jaunu.

Šī grāmata vēlas pārliecināt lasītāju, ka visiem viņa mīlas centieniem ir lemts izgāzties, ja viņš netieksies jo aktīvi pilnveidot savu personību, lai sasniegtu radošas orientēšanās spējas; ka apmierinājumu personiskajā mīlestībā nevar gūt, nespējot mīlēt savu tuvāko bez patiesas pazemības, drosmes, ticības un disciplīnas /No grāmatas priekšvārda/.

Pēc Ē.Fromma domām, cilvēku galvenā problēma slēpjas apstāklī, ka vairums no viņiem uzskata, ka mīlestības sākotnējā nozīme ir tikt mīlētam, nevis mīlēt, citiem vārdiem sakot – saņemt mīlestību, nevis dot. Šādu attieksmi lielā mērā sekmējusi mūsdienu patērētāju sabiedrība:

Visa mūsu kultūra balstās uz pirkšanas kāri, uz savstarpēji izdevīgas maiņas ideju. Mūsdienu cilvēku laime ir trīsas, kas rodas, skatoties veikalu skatlogos un pērkot visu, ko vien viņš var atļauties nopirkt, vai nu par tūlītēju samaksu, vai uz nomaksu. Viņš (vai viņa) nolūko cilvēku pēc šī principa. Vīrietim skaista meitene — un sievietei pievilcīgs vīrietis — ir balva, pēc kuras viņi tiekušies. “Skaists” parasti apzīmē jauku īpašību “komplektu”, īpašību, kuras ir populāras un kurām ir liels pieprasījums personību tirgū.

Ceļā uz mīlestības piepildītu dzīvi ir svarīgi apzināties, ka mīlestība, tāpat kā visa mūsu dzīve, ir māksla. Lai apgūtu mīlestības māklsu, tāpat kā attiecībā uz citiem mākslas veidiem, mums jāapgūst tās teorija un prakse.

Mīlestība ir aktīvs spēks cilvēkā; spēks, kas izlaužas cauri sienām, kuras šķir cilvēku no pārējiem līdzcilvēkiem, spēks, kas vieno viņu ar pārējiem; mīlestība liek cilvēkam pārvarēt izolācijas un atšķirtības sajūtas, tomēr tā ļauj viņam būt pašam, saglabāt savu veselumu. Mīlestībā vērojams paradokss, kad divas būtnes kļūst par vienu — un tomēr paliek divas.

Salīdzinoši nelielajā grāmatā autoram diezgan plaši izdevies apskatīt dažādus mīlestības veidus – mīlestību pret sevi, brāļu mīlestību, mīlestību starp sievieti un vīrieti, starp māti un bērnu, mīlestību uz Dievu. Ē.Fromms ir pasaulē plaši pazīstams psihologs, sociologs, filozofs un neofreidisma pārstāvis, taču grāmata nebūt nav pārsātināta ar sausiem zinātniskiem spriedelējumiem, kas, manuprāt, padara to saprotamu un baudāmu arī ierindas lasītājam.

Tiesa, savu kritikas devu izpelnās arī Z.Freida teorija:

Es kritizēju Freida teoriju nevis tāpēc, ka viņš pārvērtē seksa nozīmi, bet gan tāpēc, ka viņš nav spējis saprast seksu pietiekami dziļi. [..] Freida koncepciju nepieciešams uzlabot un padziļināt, pārnesot Freida skaidrojumu no fizioloģiskās uz bioloģisko un eksistenciālo dimensiju.

Paradoksāli, ka Freids ignorē dzimumtieksmju psihobioloģisko aspektu, vīrišķā un sievišķā pretnostatījumu un vēlēšanos šo pretnostatījumu pārvarēt caur savienošanos. Šo dīvaino kļūdu, iespējams, veicināja Freida ārkārtīgais patriarhālisms, kas noveda viņu pie uzskatiem, ka dzimumtieksme savā būtībā ir vīrišķa, un tādējādi lika viņam ignorēt īpašo sievišķo seksualitāti.

Grāmata, manā skatījumā, ir baudāma un pārdomas rosinoša, tāpēc, ja gadās to redzēt kādā bibliotēkā vai grāmatnīcā, paņemiet, pašķirstiet un, iespējams, ka izlobīsiet kādu vērtīgu domu graudu arī sev!

Bērna mīlestība darbojas pēc principa: “Es mīlu tāpēc, ka mani mīl.” Nobriedusi mīlestība darbojas pēc principa: “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu.” Nenobriedusi mīla saka: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu esi man vajadzīgs.” Nobriedusi mīla saka: “Tu esi man vajadzīgs tāpēc, ka es tevi mīlu.”

Ja es patiesi mīlu vienu cilvēku, tad es mīlu visus cilvēkus, es mīlu pasauli, es mīlu dzīvi. Ja es spēju kādam pateikt: “Es tevi mīlu,” — man jābūt spējīgam pateikt: “Es mīlu tevī ikvienu, caur tevi es mīlu pasauli, es mīlu tevī arī pats sevi.”

Ja interesē, kā izkopt mīlestības praktisko pusi, trenējiet savu disciplinētību, koncentrēšanās prasmes un pacietību!

Varētu iedomāties, ka nekas nav vieglāk kā mūsdienu cilvēkam kļūt disciplinētam. Vai gan viņš nepavada astoņas stundas dienā, visdiscisplinētākajā veidā strādājot izteikti vienmuļu darbu? Tomēr patiesība ir tā, ka mūsdienu cilvēkam ir ārkārtīgi trūcīga pašdisciplīna ārpus darba lauka. Kad viņš nestrādā, viņš grib slinkot, laiskoties vai, izsakoties smalkāk, “relaksēties”. Pati šī tieksme uz slinkumu ir lielākoties reakcija uz dzīves rutinizēšanu. Tieši tāpēc, ka astoņas stundas dienā cilvēks ir spiests tērēt savu enerģiju nevis saviem, bet citu mērķiem, nevis tā, kā viņš grib, bet kā pieprasa darba ritms, viņš atriebjas un viņa atriebība pieņem infantilas pašapceres veidu.

[..] koncentrēšanās mūsu sabiedrībā ir vēl retāka parādība nekā pašdisciplīna. Mūsu sabiedrība, tieši pretēji, noved pie nekoncentrēta un izplūduša dzīvesveida, kāds droši vien nav sastopams nevienā citā sabiedrībā. Jūs darāt vienlaikus daudzas lietas; jūs lasāt, klausāties radio, sarunājaties, smēķējat, ēdat, dzerat. Jūs esat patērētājs ar vaļēju muti, kārs un gatavs norīt visu — gleznas, liķieri, zināšanas. Šis koncentrēšanās trūkums ir skaidri redzams tajā faktā, ka mums ir grūti būt vienatnē ar sevi.

Mīlēt nozīmē uzticēties bez garantijām, atdot sevi pilnīgi, cerot, ka mūsu mīlestība izraisīs pretmīlu iemīļotajā cilvēkā. Mīlestība ir ticības akts, un, kam ir vāja ticība, tam ir arī vāja mīlestība.

Mīliet un esiet mīlēti!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *