Olimpa izaicinājums Kiprā. 228 km 9 dienās. #2

Pa kalniem un pa lejām. Deviņas dienas pēc kārtas.

Daži no jums man jautāja: “Kas bija grūtāk – noiet 99 km mazāk kā 20 h, vai noiet 228 km 9 dienās?” Ja pavisam godīgi, tad Olimpa izaicinājums viennozīmīgi ir smagākais un skaistākais, ko jelkad dzīvē esmu darījusi. Fiziskās izturības ziņā vairāku dienu pārgājieni ir pateicīgāki, jo slodze ir dozētāka un ir mazāki riski gūt traumas, bet psiholoģiskā smaguma ziņā šādi pārgājieni, manuprāt, ir daudz sarežģītāki, nekā vienas dienas pasākumi.

 

 

Man personīgi smagākā bija pārgājiena piektā diena – 5. aprīlis, kad piedzīvoju savu lūzuma punktu gan psiholoģiskā, gan fiziskā ziņā. Ja visas iepriekšējās dienas biju daudz maz veiksmīgi ignorējusi sāpes, nogurumu un karstumu, tad tagad to visu izjutu ar dubultu spēku. Sakritības pēc šī bija arī diena, kad bija ieplānota arī garākā distance, t.i., ~42 km pa kalnu takām (rezultātā nogājām 43,6 km), tāpēc bija naivi cerēt un mierināt sevi ar domu, ka drīz tas viss beigsies.

Šķiet, tieši tajā dienā izmēģināju visas iespējamās pašiedvesmas metodes, lai piespiestu sevi kustēties uz priekšu. Domas par izstāšanos vai maršruta noīsināšanu nepieļāvu ne mirkli – jau no paša sākuma zināju, ka esmu šeit, lai veiktu visu distanci. Tikpat labi zināju, ka deviņu pārgājiena dienu laikā noteikti gadīsies kāda grūtāka diena, kad viss būs slikti, tāpēc šo dienu pieņēmu kā pašsaprotamu un mierināju sevi ar domu, ka rīt noteikti būs vieglāk.

Nebija.

6.aprīlis bija sagatavojis vēl vienu pārbaudījumu, proti, no rīta pamodos ar nežēlīgām sāpēm gūžas locītavā. Un te es pieļāvu vēl vienu milzīgu kļūdu – tā vietā, lai domātu risinājumus, kā samazināt fiziskās sāpes, es sāku sevi žēlot un galvā ielaidu domu, ka viss, arī šī diena ir norakstīta. Domāju, ka nav daudz jāstāsta, cik ļoti mūsu domas ietekmē mūsu pašsajūtu, tāpēc, protams, pati sevi biju sagatavojusi grūtai un izaicinošai dienai…

 

 

Līdz pusdienu pauzei cīnījos ne tikai ar fiziskajām sāpēm, bet arī pati ar sevi un savām negatīvajām domām. Sākumā tiešām ticēju, ka mani salauza kāpieni (mūsu maršruts veda pa Trodosa kalniem, kas ir viena no lielākajām Kipras kalnu grēdām un ir izvietota Kipras centrālajā un DR daļā), bet vēlāk sapratu, ka tā biju es pati – ar savām domām un noskaņojumu! Tāpēc pirmais un svarīgākais uzdevums, kas bija jāpaveic – atbrīvoties no cietējas lomas, kuru pati sev biju uzgrūdusi.

Lai arī uz priekšu kustējos gliemeža ātrumā, un mana sejas izteiksme liecināja, ka esmu uz spēku izsīkuma robežas, domās sevi uzmundrināju un vizualizēju, kā raitā solī pārvaru kalnu takas un kā gūstu patiesu prieku no tā, ko daru. Un maģija – pēc 2h atelpas pusdienu pauzē un kārtīgas sāpīgo vietu izmasēšanas, trasē atgriezos ar pilnīgi citu enerģiju un sparu! Tāpēc, mīļie, domājiet labas domas! 😊

 

Gribasspēka pārbaude

Olimpa izaicinājums noteikti bija tests arī mūsu gribasspēkam, jo, būsim godīgi, daudz vieglāk ir atrast 100 un vienu iemeslu neturpināt ceļu, nekā piespiest sevi celties pirms sešiem, lai autu tulznās saberztās kājas un atkal dotos Ceļā. Olimpa izaicinājums ir pārgājiens, kas norūda raksturu un liek uz dažām dienām aizmirst par komforta zonu. Un tieši šādos brīžos un šādos apstākļos saproti, cik patiesībā maz ir vajadzīgs, lai noķertu to patiesās laimes sajūtu. Goda vārds, ne reizi pārgājiena laikā neiedomājos, ka man pietrūkst kāds no civilizācijas labumiem – auto, ātrs internets vai televīzija u.tml. Un apziņa, ka esi brīvs no visa mantiskā, sniedz vārdos neaprakstāmu brīvības izjūtu!

 

 

Komanda

Vispār man dzīvē ir ļoti laimējies, jo dzīve pati mani saved kopā ar fantastiskiem un iedvesmojošiem cilvēkiem. Arī šis pārgājiens nebija izņēmums – mums bija tiešām lieliska komanda, kas visu pārgājiena laiku atbalstīja, iedvesmoja un stiprināja viens otru. Mīļie olimpieši, jūs esat mans zelts! Es nebeidzu apbrīnot, cik atvērti, dzīvesgudri, sirsnīgi, izpalīdzīgi, nesavtīgi un gaiši cilvēki jūs esat!

 

 

Lai arī pilnu distanci veicām tikai seši cilvēki no desmit, komandas gars nezuda ne mirkli! Dāmas, kuras dažādu apsvērumu dēļ izvēlējās atviegloto maršruta variantu, ļoti palīdzēja arī mums, trasē palikušajiem – kur tas bija iespējams, pārveda mūsu mantas uz nometnes vietu, ierīkoja telšu pilsētiņu, parūpējās par vakariņām, aprūpēja mūsu tulznas, sūtīja uzmundrinošas ziņas un darīja visu iespējamo, lai mūsu gājiens būtu kaut kripatiņu vieglāks.

 

Traumas

Kā iepriekš rakstīju savā Facebook profilā – lai neizskatās, ka noiet 228 km ir viegli, man ir jāpabrīdina jūs arī par iespējamību gūt traumas (tulznas, nobrāzumi u.tml.).

Mūsu komandas gadījumā vislielāko diskomfortu, protams, radīja tulznas un saules apdegumi. Bet visas traumas ar gādīgās Valdas Krūmiņas palīdzību un aprūpi veiksmīgi sadziedējām.

 

 

Statistika

11 dienas (9 no tām – pārgājiena dienas);

6/10 cilvēkiem veica pilnu distanci;

Noieti 228 km;

Kopējais kāpums 6998 m.

 

 

Pēcvārda vietā

Jēeej (olimpieši sapratīs)! 😊

 

 

Share on FacebookShare on Google+Tweet about this on TwitterEmail this to someone

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *