Staņislavs Lems „Solāris”

Staņislavs Lems (1921-2006) ir poļu zinātniskās fantastikas autors, un „Solāris” ir viens no viņa populārākajiem darbiem. Interese par poļu kultūru un literatūru šoreiz bija pamatā tam, kāpēc izvēlējos pievērsties S.Lema daiļradei, jo, kā jau zināt, parastos apstākļos nojausmu par notiekošo fantastikas grāmatu lauciņā gūstu pamatā no Inta bloga asmodeus.lv. Starp citu, S.Lems jaunībā studējis Jagelonas Universitātē Polijas pilsētā Krakovā, kur savulaik studējām arī mēs ar vīru, tāpēc interese par autoru, viņa biogrāfiju un darbiem bija vēl jo lielāka (nākotnē ļoti gribu izlasīt viņa autobiogrāfisko stāstu „Wysoki zamek” jeb „Augstā pils”).

Pirms kāda laika ar vīru bijām mēģinājuši noskatīties filmu „Solaris” (1972), tiesa, tā mūs īsti neaizrāva un līdz beigām vienmuļo notikumu muļļāšanu mēs neizturējām. Par cik notikumu attīstību man gribējās uzzināt, šķita likumsakarīgi meklēt rokās grāmatu un ķerties klāt lasīšanai. Priecājos, ka tā arī izdarīju, jo grāmata, lai arī neesmu stāvā sajūsmā, man tomēr patika daudz labāk nekā filma.

Es pieļauju varbūtību, ka grāmatu tā līdz galam pat neesmu izpratusi, jo šī ir tikai pirmā no Lema grāmatām, ko esmu izlasījusi, līdz ar to autora nostādnes un rakstīšanas stils pagaidām ir tāls. Tāpat neesmu zinātniskās fantastikas elks, bet gribas cerēt, ka kaut ko tomēr esmu sapratusi…

„Solāris” ir stāsts par to, kā grupa zinātnieku, kas ieradušies no Zemes, cenšas nodibināt kontaktus ar planētas „Solāris” saprātīgo matēriju, kas šajā gadījumā ir milzīgs okeāns. Okeāns spēj materializēt cilvēku zemapziņas spilgtākos iespaidus un atmiņas, kas zinātnieku ikdienu un pētniecisko darbību kosmiskajā stacijā manāmi sarežģī. Meistarīgi atainotas sociālās, filozofiskās un morālās dabas problēmas, ar kurām zinātnieki saskaras, cenšoties nodibināt kontaktus ar citu planētu saprātīgajām būtnēm.

Brīdī, kad risinās stāsta notikumi, planēta Solāris pastāv jau vairāk nekā simts gadus, un nav izpelnījusies zinātnieku ievērību līdz brīdim, kad top skaidrs, ka šī dīvainā planēta, kas riņķo ap divām saulēm – zilu un sarkanu – nepakļaujas vispārpieņemtajiem zinātnes likumiem. Līdz brīdim, kad kosmosā dodas galvenais varonis Kriss Kelvins, ir uzrakstītas neskaitāmas teorijas, kas ir centušās izskaidrot Solāris fenomenu, taču zinātnieku mēģinājumi ir bijuši nesekmīgi – secinājumu vietā solāristika pārvēršas par aprakstošo zinātni, kas akumulē sevī milzīgu informācijas apjomu bez konkrētiem faktiem un izskaidrojumiem.

Kelvins Solāris stacijā nonāk laikā, kad tur notiek dīvainas lietas – viens no apkalpes locekļiem dažas stundas pirms Kelvina ierašanās ir izdarījis pašnāvību, bet pārējie divi ir ieslīguši dziļā depresijā un ir tuvu sabrukšanas robežai. Tā neko sev sagaidīšana!

Ne mazāk satraucoša ir fantomu parādīšanās kosmosa stacijā – katrs no apkalpes varoņiem redz Okeāna radītu būtni, kas ārēji neatšķiras no cilvēkiem, ko viņi kādreiz ir pazinuši uz Zemes. Kelvina gadījumā tā ir viņa mīļotā Hareja, kas uz Zemes vairs nav starp dzīvajiem… Kā izturēties pret šīm būtnēm? Mēģināt nogalināt, bēgt vai varbūt iemīlēt? Kā sazināties ar Okeānu, kā saprat, ko viņš domā, ko vēlas? Kā saprast citus, ja īsti nepazīsti pats sevi?

Grāmata, lai arī līdz galam nesaprotama, bija gana interesanta, lai es gribētu pie tās atgriezties. Pēc kāda laiciņa, protams. Tagad gan man vajadzīgs laiks, lai apdomātu visu to, ko tikko esmu izlasījusi…

 


Staņislavs Lems „Solāris” Rīga: Liesma, 1970. gads (oriģinālvalodā pirmo reizi publicēts 1961. gadā). 281 lpp.

Share on FacebookShare on Google+Tweet about this on TwitterEmail this to someone

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *