Tikai prātā jukušiem jeb Hermanis Hese „Stepes vilks”

Attēls no interneta

Attēls no interneta

Vācu rakstnieks, prozaiķis Tomass Manns ir teicis: „Stepes vilks man kopš ilgiem laikiem pirmo reizi atkal ir mācījis, ko nozīmē lasīt.“ Šie T.Manna vārdi tik ļoti sasaucas ar manām izjūtām, ka vienkārši būtu nepareizi tos noklusēt. „Stepes vilks” ir viena no visgrūtāk lasāmajām H.Heses grāmatām, kuru pagaidām nācies lasīt (tiesa, vēl plauktā guļ „Stikla pērlīšu spēle”). Tā nepieļauj paviršu un vieglu lasīšanu – tā koncentrē visu tavu uzmanību, ievelk sevī un burtiski aprij. Tiklīdz zaudē koncentrēšanos un sāc pavirši šļūkt pār lappusēm, tu zaudē kā lasītājs!

Jāatzīst, ka jau sen nevienai grāmatai nebija izdevies no manis izsūkt tik daudz spēka, kā „Stepes vilkam”. Ar lasīšanu gāja grūti, grāmatas sākumdaļā šķita, ka varētu mest mieru, bet vēl pēc dažām lappusēm ar visām emocijām un sajūtām biju ierauta Harija Hallera, galvenā varoņa, dzīves virpulī.

Harijs Hallers ir skumjš un vientuļš vīrietis labākajos gados, kurš pirms 50 gadu jubilejas vēlas beigt savu dzīvi pašnāvībā, jo viņa intelektuāli pārsātinātā, bet citādi skumjā un vienpatā dzīve nespēj sniegt baudu. Harija jeb Stepes Vilka dzīvē nav prieka, nav svētku, nav piepildījuma – būdams inteliģents, viņš ir absolūti tukšs un nelaimīgs ikdienas dzīvē! Viņā mijas cilvēka un dzīvnieka instinkti, tie cīnās par izdzīvošanu, laužas uz āru, plosa un rauj galveno varoni uz pusēm. Te arī der atzīmēt, ka grāmatas „Stepes vilks” izdošanas gads (1927) sakrīt ar paša autora piecdesmito dzīves gadu, tāpēc šo grāmatu daudzi vērtē kā vienu no autobiogrāfiskākajiem Heses darbiem.

„Stepes vilks” ir grāmata grāmatā – sākumā atrodam kāda izdevēja priekšvārdu, kurš ir nolēmis publicēt viņam atstātās Stepes Vilka piezīmes „Harija Hallera piezīmes. Tikai prātā jukušiem.” Šajā priekšvārdā sniegts arī Stepes Vilka raksturojums:

[..] runīgs šis cilvēks nebija, viņš, gluži pretēji, bija augstākā mērā nerunīgs, otru tik nesabiedrisku cilvēku man līdz šim nebija gadījies sastapt, viņš patiešām bija īsts Stepes Vilks, kā palaikam sevi dēvēja, — svešāda, mežonīga, bet vienlaikus tramīga, pat gaužām tramīga būtne no citas, nevis manas pasaules. Ar kādu dziļu vientulību viņš sava rakstura un likteņa dēļ bija saradis un cik apzināti atzina šo vientulību par sev nolemtu, es, tiesa, izpratu tikai vēlāk, izlasījis viņa atstātās piezīmes …

Viņš no pirmā acu uzmetiena atstāja caurcaurēm ievērības cienīga, neikdienišķa un neparasti talantīga cilvēka iespaidu, viņam bija apgarota seja, un viņa ārkārtīgi maigie un izteiksmīgie vaibsti liecināja par valdzinošu, augstākā mērā rosmīgu, bezgala gleznu un jūtīgu iekšējo pasauli. [..] viņš bija vairāk domājis nekā citi un gara dzīves jautājumos apliecināja to gandrīz vai salto lietišķību, tās dziļi pārdomātās zināšanas, kādas piemīt vienīgi patiesiem gara dzīves pārstāvjiem, kam sveša jebkura godkāre un kas nekad necenšas paspīdēt vai pārliecināt otru vai paturēt taisnību.

Es apjēdzu, ka Hallers ir ciešanu ģēnijs, ka dažu Nīčes izteikumu garā viņš attīstījis sevī ģeniālu, neierobežotu, briesmīgu spēju ciest.

Stepes vilks, iemaldījies pie mums pilsētā un bara dzīvē — neviens cits salīdzinājums trāpīgāk neparādītu viņu pašu, viņa biklo atsvešinātību, viņa mežonīgumu, viņa nemieru, viņa ilgas pēc mājām un māju trūkumu.

H.Hellera atstātās piezīmes nav slima un vājprātīga pašnāvnieka pēdējie vārdi, tās ir laikmeta slimības un problēmu spogulis:

Pastāv laika posmi, kad vesela paaudze tiktāl tiek ierauta divu laikmetu, divu dzīves veidu sadursmē, ka tai zūd jebkurš dabiskums, jebkura morāle, drošības apziņa un nevainība. Protams, ne visi izjūt to vienlīdz stipri. Tāds cilvēks kā Nīče izcieta mūsdienu postu priekšlaikus, vairāk nekā veselu paaudzi agrāk par citiem, un to, ko viņš pārcieta viens un nesaprasts, šodien cieš tūkstoši.

Viņš [H.Hellers] ir viens no tiem, kuri ierauti divu laikmetu sadursmē, kuriem zudusi jebkura drošības apziņa un nevainība un liktenis lēmis kāpināti pārdzīvot visu cilvēka eksistences neziņu kā personiskas ciešanas, kā elli.

Intelektuālim un augstās mākslas baudītājam H. Helleram ir sveša un vienaldzīga masu kultūra, to viņš nesaprot, tāpat kā bezgala daudzi nenovērtē viņa intereses:

Ak, nav viegli rast dievības atspulgu šajā dzīvē, kuru mēs dzīvojam, šajā tik bezgala pašapmierinātajā, tik bezgala pilsoniskajā, tik bezgala negarīgajā laikā, saskarē ar šo arhitektūru, šiem da­rījumiem, šo politiku, šiem ļautiņiem! Kā lai es nebūtu Stepes Vilks un nožēlojams vientuļnieks pasaulē, kuras mērķi nav mani mērķi, kuras prieki atstāj mani vienaldzīgu! […] Un tik tiešām, ja pasaulei taisnība, ja taisnība šai kafejnīcu mūzikai, šīm masu izpriecām, šiem amerikanizētajiem, mazprasīgajiem ļaudīm, tad man nav taisnība, tad es esmu jucis, patiešām esmu Stepes Vilks, kā nereti pats sevi saucu, sveša un neizprotamā pasaulē aizmaldījies zvērs, kam pietrūkst dzimtās puses, tās gaisa un pārtikas.

Īpašu lomu H.Hellera dzīvē spēlē nejauši sastaptā Hermīne, kas ir Harija pretstats – dzirkstoša, bezrūpīga un dzīves baudas mīloša sieviete, kas tajā pašā laikā kļūst par Harija draugu, sabiedroto, dvēseles radinieku. Viņa Harijam atklāj parasto ļaužu dzīvi, atver durvis uz izklaides pasauli, kurā Mocarta klasisko mūziku nomaina muzikanta Pablo džeza skaņas, kur apkārt dzirkstī smaidi, un ļaudis griežas dejās. Tas viss Harijam, protams, ir kas jauns. Kulmināciju stāsts piedzīvo brīdī, kad Stepes Vilks nonāk vietā, ko dēvē par “Maģisko teātri. Tikai prātā jukušajiem”. Tā ir spēļu telpa, kur maģija saplūst ar realitāti, kur zūd robežas starp iekšējo un ārējo pasauli, tā ir vieta, kur atklāt savas personības daudzšķautnaino dabu, vieta, kur atrast un iepazīt sevi.

Lai nelaupītu jums prieku atklāt pašiem savu Stepes Vilku, mēģināšu šim izklāstam pielikt punktu, lai arī gribas pateikt vēl tik daudz! Rūpīgi lasot, vielas pārdomām pietiks vēl daudzām, daudzām nedēļām uz priekšu! Par dzīves piepildījumu, par pilsonisko sabiedrību, par intelektuāļiem, par sevis meklēšanu, par cilvēka daudzšķautnaino dabu, par …

Lasiet un baudiet!

Noslēgumā vēl daži citāti:

Vientulība ir neatkarība, es biju to vēlējies un izcīnījis garos mūža gados. Tā bija salta, jā gan, taču arī klusa, brīnumklusa un diža — kā tā saltā, klusā telpa, kurā riņķo zvaigznes.

Fiziski cilvēks ir viens vesels, dvēseliski — nemūžam.

[..] cilvēks nav nekas sastindzis, nav nemainīgs [..], cilvēks drīzāk ir sava veida mēģinājums, pāreja, viņš nav nekas cits kā vienīgi šaura, ļodzīga laipa starp dabu un garu. Tiekties uz garu, uz dievu viņu skubina visdziļa iekšēja sūtība, — atpakaļ pie dabas, pie mātes viņu velk visukvēlas ilgas; starp abām šīm varām baiļu trīsās svārstās viņa mūžs.

 


Hermanis Hese „Stepes vilks.” No vācu valodas tulkojuši Ģirts Bļodnieks un Alīda Bļodniece. Apgāds „Atēna”, 2005.

Share on FacebookShare on Google+Tweet about this on TwitterEmail this to someone

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *