Vai neinteresēšanās par politiku jau pati par sevi ir vaina?

“Es biju tikai sekretāre” (Ein deutsches Leben) ir ne tikai viens no svarīgākajiem ieguldījumiem holokausta izvērtējumā, bet arī – ņemot vērā pašreizējo politisko situāciju – sen gaidīts, pārlaicīgs brīdinājums tagadējai paaudzei un nākamajām paaudzēm.

/Daniels Hanohs, cilvēks, kurš pārcietis holokaustu/

 

No grāmatas anotācijas: Grāmatā Es biju tikai sekretāre Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa bijusī sekretāre Brunhilde Pomsela (Brunhilde Pomsel) stāsta par to, ka jaunībā nav interesējusies par nacionālsociālistu panākumiem; sociāla un morāla sabrukuma laikos viņai ir rūpējusi tikai pašas karjera. Savās atmiņās viņa ļauj mums ieraudzīt šausmu banalitāti.

 

 

Grāmatai ir norādīti divi autori – Brunhilde Pomsela un Tore D.Hansens, attiecīgi arī grāmatu var iedalīt divās daļās. Pirmajā grāmatas daļā Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa (Joseph Goebbels) (1897 – 1945) bijusī sekretāre Brunhilde Pomsela (1911 – 2017) dalās savā atmiņu stāstījumā, uzsverot, ka jaunībā ir bijusi politiski pasīva un nav interesējusies par nacionālsociālistu panākumiem, bet otrajā grāmatas daļā politologs, sociologs un populārs ekonomikas žurnālists Tore D.Hansens (Thore D.Hansen) velk paralēles starp 30.gadu notikumiem un mūsdienu politiskajām norisēm Eiropā un ASV. Paralēles starp pagātni un tagadni, uz ko norāda Tore D.Hansens, ir ne tikai pārsteidzošas, bet arī biedējošas, jo spilgti parāda, pie kā var novest politiskā vienaldzība, ignorance un egoisms. Tores D.Hansena sniegtā mūsdienu politisko procesu analīze un to sasaiste ar notikumiem pagātnē ir kā auksta ūdens šalts lasītāja sejā, kas atmodina un liek atskārst, ka patiesībā kāda daļa no Pomselas mīt katrā no mums.

Grāmatu izlasīju agri no rīta, bet tās iespaidā radušās domas un emocijas vēl ilgi nelika mani mierā. Tikai sekretāre. Tikai – vārds, kas šīs grāmatas kontekstā skan kā attaisnošanās, kā jebkādas atbildības un vainas noliegšana, jo es taču biju tikai sekretāre. Tikai pildīju savus amata pienākumus. Tikai… Un te katrs no mums var vilkt paralēles ar savu dzīvi – cik politiski vai sociāli aktīvi mēs esam? Cik ļoti mēs iedziļināmies tajā, kas notiek apkārt? Vai nav tā, ka mums rūp tikai pašu intereses un materiālā labklājība? Vai mēs aktīvi rīkojamies, ja redzam netaisnību vai citu sociālo grupu diskrimināciju?

Brunhildi Pomselu, neraugoties uz to, ka viņa bija Propagandas ministra sekretāre, raksturoja absolūta politiskā vienaldzība un neieinteresētība. Viņai rūpēja tikai un vienīgi pašas karjera un materiālā labklājība, kā arī raksturoja augsta pienākuma apziņa pret priekšniecību, kas mijās ar aklu sekošanu tās dotajiem uzdevumiem. Lai arī pati Brunhilde Pomsela savā atmiņu stāstījumā vairākkārt uzsver, ka politiskajā ziņā bija naiva un pat dumja, tomēr, lasot grāmatu, brīžiem ir grūti noticēt, ka viens cilvēks var būt tik tuvredzīgs un nesaprast, kas patiesībā notiek. Ir sajūta, ka Pomselai ir sveša kritiskā domāšana un vispār nepiemīt prasme analizēt un vērtēt situāciju.

Protams, Pomselu var nosodīt par politiskās intereses trūkumu un aklu sekošanu priekšniecības dotajām pavēlēm, bet, no otras puses, ir ļoti grūti iejusties tā laika situācijā un jaunās sievietes domās – apkārt valda bezdarbs, bet viņai, jaunai sievietei, kurai ļoti svarīga ir karjera un būšana mazliet elitē, ir iespēja strādāt un saņemt salīdzinoši augstu atalgojumu. Iespējams, tāpēc brīžiem šķiet, ka Brunhilde vienkārši ir izslēgusi emocijas un tiešām darba pienākumus uztver tikai kā darbu – bez liekām domām, analīzes, emocijām. Jo tā ir vieglāk – nezināt, neredzēt, nejust. Ir vieglāk (un drošāk) būt tikai sekretārei.

Tāpat jānorāda, ka Pomselas atmiņu stāstījumā nereti parādās pretrunas – no vienas puses, viņa apgalvo, ka nav neko zinājusi, bet jau citā brīdī norāda, ka un negribējās arī neko daudz zināt, negribējās lieki uzkraut sev vēl smagāku nastu, kas liek domāt, ka viņa ir zinājusi vairāk nekā citi, tomēr apzināti ir mēģinājusi šo informāciju nelaist sevī. Un var piekrist Tores D.Hansena pēcvārdā paustajai domai, ka, ja Brunhilde Pomsela tiešām nav “neko zinājusi”, tad nevis tāpēc, ka nav varējusi zināt, bet tāpēc, ka nav gribējusi zināt.

 

 

Kopumā, kā priekšvārdā norāda Tore D.Hansens, Pomselas dzīvesstāsts nekalpo tam, lai lasītājs iegūtu jaunas atziņas par vēsturi, bet drīzāk tas ir vaļsirdīgs skatījums uz toreizējās līdzskrējējas īpašībām un tātad nenovēršami arī brīdinājums mūsdienu cilvēkiem – mums visiem. Tore D.Hansens uzstājīgi apelē pie lasītāju sirdsapziņas, liekot apzināties, ka ikviens no mums ir politiski atbildīgs par to, lai nepieļautu vēstures atkārtošanos.

Un tie miljoni pomselu, kas allaž domā tikai par savu augšupeju un materiālo drošību un bez iebildumiem samierinās ar netaisnību sabiedrībā un citu cilvēku diskrimināciju, veido stipru pamatu katrai manipulējošai, autoritatīvai sistēmai un tāpēc ir bīstamāki par ekstrēmo partiju radikālo elektorātu.

Iekams vēsture atkārtojas, pagātnes un tagadnes paralēļu iztirzājums dod mums iespēju noregulēt savu morāles kompasu tik precīzi, lai mēs pamanītu, kad ir pienācis brīdis izšķirties par noteiktu viedokli un celties kājās, lai skaidri un atklāti stātos pretī radikalizācijai.

Viņš arī norāda, ka 106 gadus vecā Brunhilde Pomsela mūs interesē tāpēc, ka viņas vaļsirdīgi apliecinātajā “gļēvulībā” un apolitiskajā nostājā parādās kaut kas tāds, kas mūsdienās ir sazēlis atkal: liels intereses trūkums jeb politiskais kūtrums un apātija attiecībā uz bēgļu likteni, uz naida uzliesmojumu pret demokrātiskajām elitēm, uz jauno augšupeju, ko piedzīvo labējie populisti, kas pieteikuši karu demokrātijai un Eiropas integrācijai.

Viņš aicina lasītājus būt modriem un politiskiem aktīviem, lai nepieļautu vēstures notikumu atkārtošanos un demokrātisko vērtību sairšanu. Politisko notikumu analīzē viņš piesauc arī Trampa uzvaru ASV vēlēšanās, Itālijas valdības krīzi, Polijas un Ungārijas attieksmi pret bēgļu uzņemšanas politiku un tiesiskuma un demokrātijas principu pārkāpumus, notikumus Sīrijā un Turcijā, labējo populistu straujo popularitātes vilni un citus faktorus, kas spilgti liecina par demokrātisko vērtību šūpošanos Eiropā un ASV.

Gan Brunhilde Pomsela, gan Tore D.Hansens lielu ļaunumu saskata tieši politiskajā apātijā un neieinteresētībā, norādot, ka arī hitleriskā režīma panākumu avots bija cilvēku vienaldzība un politiskā pasivitāte, neinteresēšanās par notiekošo un domāšana tikai par personisko labumu. Tāpēc atvērts paliek jautājums, ko uzdod Tore D.Hansens – vai neinteresēšanās par politiku jau pati par sevi ir vaina?

 

No Brunhildes Pomselas atmiņām:

Tā nu 1932. gada nogalē priekšpusdienās es biju pie sava ebreja Dr.Goldberga un dažās pēcpusdienās pie nacista Vulfa Bleja. Dažreiz man jautāja, vai tas man neliekoties drusku vieglprātīgi. Strādāt gan pie nacista, gan pie ebreja? Nē. Tolaik es biju viena no tiem, kuriem bija darbs.

Mēs pārāk nopietni neuztvērām arī pārējās valstis, kuras pieteica mums karu. Pārējie Rietumi mūs neinteresēja. Ka tolaik mums no rokām izņemta brīvība – to mēs, protams, nemaz neapjēdzām. Mēs jau arī spējām domāt tikai tā, kā bija uzrakstīts priekšā, kā bija nodrukāts priekšā, kā rakstīja avīzes, kā paskaidroja radio.

Man bija neticama dzīvotgriba. Kālab, to es nemaz nezinu. Es gribēju palikt dzīva. Negribēju iet bojā karā.

Pēc Pirmā pasaules kara Vācijai trūka vadības. Nebija personību. Tāpēc Hitleram veicās tik viegli. Pārāk daudzi bezdarbnieki – tas taču bija viņa galvenais balsts.

[..] es uzskatīju, ka krievi ir izturējušies absolūti slikti un nepareizi, saņemdami ciet tieši mani. Jo es taču nebiju neko nodarījusi, es biju tikai Gebelsa kunga sekretāre. Nē, vainas apziņu es sevī nespēju pamodināt. Vainīga es esmu tikai tad, ja kaut ko nodaru. Es neesmu nodarījusi neko, man tikai nepaveicās, ka neatrados mājās tajā dienā, kad krievi ķemmēja Propagandas ministriju.

Kas gan ir tauta kopumā? Tā taču ir jūra, tur visi vienmēr ir kopā. Un pastāvīgi notiek viļņošanās.

[..] Cilvēku vienaldzība, kas aizvien atkal redzama arī tagad. Ka mēs tiešām spējam atkal skatīties pa televizoru, kā notiek tās šausmas Sīrijā, kā noslīkst simtiem cilvēku. Un tam seko jautra vakara programma. Tāpēc vien jau mēs nemainām savu dzīvi.

Mēs taču bijām dumji agrāk. Nebija laika par visu prātot; vienkāršiem ļaudīm bija jāstrādā, bet citus – manās aprindās – tādas problēmas tikpat kā neskāra.

Bet akla paklausība jebkurā situācijā ir kaut kas slikts. Zināmās lietās, protams, ir jāpaklausa, taču nedrīkst teikt “jā” tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk.

 

No pēcvārda:

Būtu pāragri apgalvot, ka vēsture atkārtojas, taču tikpat pārdroši, cik nepiesardzīgi ir nelikties redzam apjomīgās pazīmes, kas rada bažas, ka beigu beigās Eiropa varētu sairt, – un tādā procesā vairs nebūtu neiespējami pat militāri konflikti.

Ja, lasot Brunhildes Pomselas dzīvesstāstu, uzmācas vēlēšanās nosodīt viņu kā līdzskrējēju, tad taču neizbēgami rodas jautājums, vai mūsu izturēšanās tagadējos laikos tik stipri atšķiras no Trešā reiha līdzskrējēju izturēšanās.

Nacistu režīma līdzskrējēji varbūt vēl varēja aizbildināties ar nezināšanu. Taču mēs zinām, kā risinājusies vēsture, un mums vajadzētu būt gudrākiem.

Bīstami esot tie, kuri meklējot atbildes uz sarežģītiem jautājumiem.

 


Brunhilde Pomsela un Tore D. Hansens “Es biju tikai sekretāre”

Apgāds Zvaigzne ABC, 2018

207 lpp.

ISBN 978-9934-0-7288-8

Share on FacebookShare on Google+Tweet about this on TwitterEmail this to someone

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *