Mariama Petrosjana “Nams, kurā…” (citāti)

“Nekad – tas ir pārāk ilgs vārds, …”

“Ja garas stundas sēdēsi nekustēdamies, daba tevi iekļaus savā virpulī, it kā tu būtu koks. Pie tavām saknēm lips lapas, putni nolaidīsies zaros un ķēzīs aiz apkakles, lietus izskalos tevī vadziņas, vējš apbērs ar smiltīm.”

“Nav briesmīgāka likteņa par zināšanu, kas būs rīt.”

“Neviens nav tik laimīgs kā īsts muļķis.”

“Gluži vai apraudājos no pēkšņā milzīgā maiguma pret saviem barabiedriem, taču laikus attapos, ka tās būs bezgaumīgas dzēruma asaras.”

“Sirmais smēķē, birdinādams pelnus segas krokās. Uz matrača ir neskaitāmi vīna plankumi. Pelnutraukos – apelsīnu mizu mežģīnes.”

 

 

“It kā nepietiktu, ka cilvēks ir nepieklājīgi skaists un dara prātam neaptveramas lietas, viņš turklāt to nemaz nepamana! Ja viņš celtu degunu gaisā, lielītos ar savu pārākumu, tad viņu, goda vārds, būtu vieglāk paciest.”

“Daži dzīvo it kā eksperimenta pēc…”

“Es sastingstu, aizveru acis un mēģinu noķert – to draņķību, kas ielavījusies no sazin kurienes. Mēģinu saprast, pēc kā te ož, noķert un aiztriekt atpakaļ, turp, no kurienes nākusi. Taču nejūtu neko, vien nogurumu un divas bezmiega naktis, kas spiež uz plakstiem. Kaut gan nē – vēl arī kāda zābaku un kedu kaudzē ierakto zeķu smirdoņu. Apavu kapiņus apakš pakaramā sen būtu laiks izmēzt, kamēr tur nav ieviesušās peles toksikomānes.”

Ja man būtu laiks, un jums būtu prāts… Tā daudz paliek nepateikts. /Lūiss Kerols. Snarka medības/

“Es, nabadziņš, kas atzīstu tikai vienu slimnieku ārstēšanas metodi – mīļu apiešanos.”

“Laimīgie parasti saprot, ka ir laimīgi.”

“Es nelecu. Nav par varītēm jādara tas, ko tu spēj. Un tam nav par varītēm jāpatīk.”

“Un no kurienes tu vispār ņēmi, ka es ecējos? Es vienkārši uzturu kaujas garu dažās personās, kurām tas ir nepieciešams. Visiem ir vajadzīga biedrošanās un sapurināšana, nevar augām dienām sēdēt pašapmierinātā sastingumā un mazpamazām degradēties tikai tāpēc, ka nav neviena, kas tevi patracinātu.”

“Tikai tie, kas izsakās reti, spēj izteikt ko tādu, savā vienkāršībā nāvējošu.”

“[…] kad tu esi mazs, pieaugušie šķiet nevainojami, un ir diezgan skumīgi vēlāk uzzināt, ka tā nav.”

Tavu acu dzelmē pakārtais nožņaudz virvi. /Pauls Cēlans. Slava tavām tālēm/

Mironim [viens no personāžiem – mana piezīme] vienkārši āda ir tādā krāsā – nereklamējamā.

“Gaidīšana ir nepatīkama padarīšana, īpaši tad, ja to saasina karstums.”

“Mīlestība ir tevi apēdusi. Pirmais, ko tā aprij, ir smadzenes, liec aiz auss. Starp citu, runājot par mīlestību… tu esi pārliecināts, ka, kļuvis mazliet citāds, mīlēsi to pašu cilvēku, kuru tu mīli tagad? Pārliecināts?”

“Visi pēc kārtas nāca klāt un bārstīja komplimentus Adatas kleitai, bet viņa sēdēja, no apmulsuma nosarkusi un neparasti skaista, māja ar galvu, teica “paldies”, un es domāju, cik tomēr dīvaini, ka līgavas kleita, izrādās, arī neglītu meiteni var padarīt par skaistuli.”


Mariama Petrosjana “Nams, kurā…” (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova)

Jāņa Rozes apgāds, 2013

766 lpp.

ISBN 978-9984-23-432-8

Share on FacebookShare on Google+Tweet about this on TwitterEmail this to someone

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *