Ē.M.Remarks “Triumfa arka”, “Lisabonas nakts”: citāti

Ērihs Marija Remarks „Lisabonas nakts”

Anotācija: „Romāns „Lisabonas nakts” ir stāsts stāstā. Darbība risinās Lisabonā 2.pasaules kara laikā, kad liela daļa emigrantu no Eiropas, cenzdamies aizbēgt no kara un visām no tā izrietošajām sekām, mēģina nokļūt Amerikā- „apsolītajā zemē”. Šādu motīvu vadīts Lisabonā ir nokļuvis ar romāna galvenais varonis Jozefs Švarcs. Tomēr pēdējā brīdī liktenis izspēlē ļaunu joku – nomirst viņa sieva – un tādēļ braucienam uz Ameriku jēga zūd. Uz ielas Švarcs satiek kādu citu emigrantu un nolemj tam atdot amerikāņu vīzas, pases un uzturēšanās atļaujas, pretī prasot tikai uzklausīt viņa likteņstāstu. Švarcs stāsta par to, kā ticis ievietots koncentrācijas nometnē, no kuras izbēdzis, lai nelegāli atgrieztos Vācijā pie sievas Helēnes. Satikusi Švarcu, arī viņa nolemj atstāt Vāciju, jo nespēj izturēt savas ģimenes kontroli un vēlas aizbēgt no ikdienības.”

 „Nepatīkamām atmiņām piemita kaut kas labs: tās atgādināja, ka esi bijis laimīgs, ja arī pirms mirkļa vēl domāji, ka tāds neesi. Laimīgam būt ir relatīvs jēdziens. Kurš to apjautis, reti jūtas gluži nelaimīgs.”

 „[..], esmu kā spogulis, kurā tu spoguļojies, un tā es tevi divkārt iegūstu.”

 „Pasaule cilvēkam nekad nešķiet tik skaista kā mirklī, kad viņš tiek ieslodzīts. Pirms viņam tā jāatstāj. Kaut vienmēr to varētu izjust tādu! Varbūt mums par maz laika tam. Par maz miera.”

„Bet vai to nevēlas ikviens? Paturēt to, kas nav vairs paturams? Un pamest to, kas no mums neatstājas?”

„Mēs dzīvojam paradoksu laikmetā. Lai saglabātu mieru, mēs karojam.”

12376196_1069033519807750_1855509610058767606_n

Ērihs Marija Remarks „Triumfa arka”

Anotācija: „Romānā ,,Triumfa arka” (1946) Remarks rāda vācu bēgļu dzīvi un vispārējo politisko stāvokli Francijā otrā pasaules kara priekšvakarā. Vācu emigrants Raviks ir Remarka pozitīvais varonis. Tas ir cilvēks ar cildenu dvēseli, stipru gribu, vīrišķīgs un neatlaidīgs. Spīdzināšana un koncentrācijas nometne nav nonāvējusi viņā gribu dzīvot. Izbēdzis no nometnes, viņš cīnījies pret fašismu Spānijā. Parīzē viņam jādzīvo ar svešu vārdu. Mediķi veikli ekspluatē Ravika talantu un izmanto viņa kļūmīgo stāvokli; viņi ceļ savu popularitāti un vairo bagātību ar šī ķirurga prasmīgajām rokām, bet viņam pašam atmet tikai grašus. Taču Raviks parāda ne tikai ārkārtīgu izturību, aizstāvot savas tiesības dzīvot un strādāt iemīļoto darbu. Viņš šajos drausmīgajos apstākļos saglabā labsirdību un iejūtību, mīlestību pret cilvēkiem un vēlēšanos viņiem palīdzēt.”

 „Nakts visu sarežģī.”

 „Norūdīties nevar nekad. Var vienīgi pie daudz kā pierast.”

 „Pārāk skaļi? Kas varēja būt pārāk skaļš? Vienīgi klusums. Klusums, kurā sairsti gabalu gabalos kā bezgaisa telpā.”

 „Tomēr labāk brīdi izjust kaunu, toties vēlāk baudīt mieru.”

 „Arī tā ir mīlestība. Mūžsenais brīnums. Tas ne vien izpleš sapņu varavīksni pār īstenības pelēkajām debesīm, bet spēj piešķirt romantisma oreolu pat atkritumu bedrei… Brīnums un bezprāta ņirgāšanās.”

 „Ja cilvēks pastāvīgi ir ceļajūtīs, tad viņam nekas nedrīkst piederēt, kas varētu kavēt, kas varētu sāpināt sirdi. Kāda nenozīmīga dēka, bet nekas vairāk.”

„Jāpaliek neatkarīgam. Viss sākas ar nelielu atkarību. Nepievērs uzmanību – un pēkšņi atrodies paradumu tīklā. Paradumi, kam ir daudz apzīmējumu. Mīlestība ir viens no tiem. Nevajadzētu ne pie kā pierast. Arī pie kāda auguma ne.”

“Ja esi kaut ko nodomājusi darīt, tad nejautā par sekām. Citādi nedarīsi nekad.”

 „Mīlestība – tas ir viss. Tas ir brīnums un reizē pats dabiskākais, kas vien var būt. To es sajutu, kad nakts izzuda ziedpilnā krūmā un vējš nesa zemeņu smaržu… bez mīlestības cilvēks ir kā mironis atvaļinājumā, nekā cita kā vien daži dati un neko neizsakošs vārds, kāda jēga, tikpat labi var arī nomirt…”

 „Tas, kurš neko negaida, arī neviļas, lūk, noderīgs dzīves pamats. Tad viss, kas pēc tam sekos, jau būs kaut kas vairāk.”

 „Mīlestība padara sievieti gudrāku, turpretī vīrietis zaudē galvu.”

 „Jūtas ieēdas pamazām, nemanāmi, un to apjauš tikai tad, kad rodas vēlēšanās atbrīvoties, bet nav vairs spēka.”

 „Sievietes vajag vai nu dievināt, vai pamest. Viss pārējais ir nieki.”

 „Mīlestību nevajag ar draudzību aptraipīt. Beigas ir beigas.”

 „Viņš nebija tik liels muļķis, lai neticētu nejaušībām. Nejaušību nav tikai labā literatūrā – dzīvē ar tām iznāk sastapties jo bieži, turklāt ar visaplamākām.”

 „Neviens nevar būt svešāks par svešu kā tas, kuru kādreiz esi mīlējis…”

 „Mīlestība nav nekāda tirgus prece, no kuras jādabū ieguldītais atpakaļ.”

 „Aizmirst. Kāds vārds! Pilns šausmu, mierinājuma un maldu. Kurš gan spētu dzīvot, ja nevarētu aizmirst? Bet kurš spēj visu aizmirst? Atmiņu sārņi, kas plosa sirdi! Tikai tad, ja nebija vairs nekā, kam dzīvot, varēja justies brīvs.”

 „Parīze bija tā pilsēta, kur, neko nedarot, varēja lieliski pavadīt laiku.”

 „Dzīvot nozīmē dzīvot no citiem. Mēs visi pārtiekam cits no cita.”

 „Jābūt ne vien drosmei izskatīties smieklīgam, bet tas jādara arī dabiski.”

 „- Vara ir pati lipīgākā slimība. – Jā, un visvairāk kropļojošā.”

 „Viss, ko iespējams nokārtot ar naudas palīdzību, ir lēti panākts.”

 „Cilvēks ir varens savos nodomos un nevarīgs tos piepildīt. Tas ir viņa posts un viņa valdzinājums.”

 „[..], kāpēc naktīs viss kļūst krāsaināks? Nekas neliekas nesasniedzams, šķiet, it kā viss būtu iespējams, un to, kas nav pieejams, aizpilda ar sapņiem. Kāpēc tā?”

 „Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nespētu samierināties ar īstenību.”

 „Ja nevar neko darīt, nevajag sevi novest līdz ārprātam.”

Share on FacebookShare on Google+Tweet about this on TwitterEmail this to someone

You may also like...