Ceļā uz minimālismu

Man minimālisms ir dzīvesveids, filozofija un pārliecība, ka mazāk ir vairāk! Tas nav trūkums vai radikāla sevis ierobežošana, bet prasme novērtēt to, kas tev jau ir dots, jo tikai tad, kad esi harmonijā ar sevi, kad dari to, kas patīk, kad esi iemācījies pieņemt sevi, kad apzinies, ka laime nav lietās un kad esi iemācījies dalīties ar citiem tajā, kas tev ir, tu kļūsti patiesi bagāts!

Minimālisms ir māka nepirkt vairāk, nekā tev patiesībā ir vajadzīgs un māka akli nesekot reklāmas saukļiem un patēriņa sabiedrības diktētajiem noteikumiem. Tā ir prasme lieki neizšķiest savus laika, finanšu un enerģijas resursus, māka būt pašam un drosme uzņemties atbildību par savu dzīvi un izdarītajām izvēlēm. Ik dienu, ik mirkli, nepārtraukti!

Man tas ir pateicības un apzinātības ceļš.

DSC02787

Kā es nonācu līdz minimālismam? Patiesībā ir grūti noteikt konkrētu laiku, kad uzsāku savu ceļu pretī minimālismam, bet visticamāk tas notika tajā brīdī, kad sāku patiesi apzināties, ka viss, kas notiek manā dzīvē, ir mana atbildība un manis izdarīto izvēļu sekas. Brīdī, kad manā dzīvē ienāca apzinātība un kad izbeidzu pielāgoties citu gaidām un ilūzijām par to, kādai man jābūt. Tātad brīdī, kad pieņēmu un iemīlēju sevi – ar visām labajām un sliktajām īpašībām, ar visiem niķiem un stiķiem, bet patiesu vēlmi augt un pilnveidoties, tapt labākai un godīgākai. Pirmkārt, pret sevi.

Tikai izejot caur sevis iepazīšanu, pieņemšanu un iekšējo nezāļu ravēšanu, esmu sasniegusi neaprakstāmu piepildījuma un iekšējā miera sajūtu. Tas nozīmē, ka man vairs nav jāaizpilda tukšuma sajūta sevī, pērkot n-tās smukumlietas, kuras noput skapju dziļākajos nostūros un netiek izmantotas. Tas nozīmē, ka esmu iemācījusies ierobežot komunikāciju ar cilvēkiem, kuru klātbūtne vairāk apgrūtina, nekā sniedz prieku. Tas nozīmē, ka esmu gana pašpietiekama, lai izbaudītu laiku vienatnē un uzņemtos atbildību par savām izvēlēm, atsakoties no tā, kas manā dzīvē ir kļuvis lieks vai nevajadzīgs. Kā fiziskajā, tā garīgajā telpā.

Savas garīgās un fiziskās telpas attīrīšanu personīgi man visvieglāk bija sākt ar uztura paradumu maiņu, ieklausoties savā organismā un izslēdzot no ēdienkartes visu, kas ir “pārāk” – pārāk trekns, pārāk salds, pārāk sāļš, pārāk ass utt. Tā pirms vairākiem gadiem manā dzīvē ienāca veģetārisms, bet par to citreiz… Uztura paradumu maiņai sekoja arī aktīvāka pievēršanās fiziskajām aktivitātēm. Lai arī vienmēr esmu bijusi aktīva, tomēr, nu, manā dzīvē ienāca (un šķiet, ka uz palikšanu) garo distanču skriešana, kam šobrīd var pieplusot arī garas pastaigas un pārgājienos iešanu! Attīrot savu fizisko ķermeni, cītīgi kārtoju un filtrēju arī savu informatīvo telpu – ikdienā neskatos TV, daudz lasu un daudz rūpīgāk izvēlos, kurus cilvēkus ielaist savā dzīvē.

Pavisam noteikti es vēl tikai esmu ceļā uz minimālismu (un tam arī nav galapunkta), bet jau šobrīd ļoti novērtēju to brīvības un piepildījuma sajūtu, ko izjūtu ikreiz, kad esmu ziedojusi labdarībai vai izmetusi mēslainē kārtējo mantu kaudzi, kas pašas dzīvē savu funkciju jau ir izpildījušas. Turklāt man ļoti patīk apziņa, ka visas lietas, kas ir manās mājās, es arī izmantoju, jo kāda jēga krāt vai glabāt to, kam nav funkcionālas nozīmes?

Man vēl daudz jāmācās un jāpilnveidojas, bet labprāt ik pa brīdim padalīšos savā pieredzē arī te, blogā! ?

 

Share on FacebookShare on Google+Tweet about this on TwitterEmail this to someone

You may also like...